Vai 16.marts un 9.maijs ir nācijas atslēga?

Autors: Edgars Abrams 15. March, 2014,

16.marts 

1521Filipīnās pirmo reizi ieradās eiropieši. Ekspedīciju vadīja Fernāns Magelāns.

1920Antante oficiāli paziņoja, ka ir okupēta Osmaņu impērijas galvaspilsēta Konstantinopole; osmaņu sultānsMehmeds VI apstiprināja jaunu valdību paša lielvezīraDamata Ferida vadībā.

1942. Pirmais vācu raķetes V-2 izmēģinājums, raķete eksplodēja netālu no starta laukuma.

1945Otrais Pasaules karšIvodzimas kaujas (Battle of Iwo Jima) beigas, lai gan vēl palika daži nelieli japāņu pretestības rajoni.

1945. Otrais Pasaules karš: VircburgāVācijā, tikai 20 minūšu ilgā Britu aviācijas uzlidojumā tika sagrauts 90% ēku un nogalināti 5000 cilvēku.

2005. Izraēla Palestīnai oficiāli atdod kontroli pār pilsētu Jēriku.

9.maijs

1877. Rumānija pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas.

1970. Vjetnamas karš: Vašingtonā, Baltā nama priekšā, sapulcējās 75 000 līdz 100 000 pretkara protestētāju.

1992. armēņu spēki ieņēma Šušu — pēdējo azerbaidžāņu bāzi Kalnu Karabahā.

Latvijā 16.martā un 9.maijā neviens no minētajiem faktiem neliekas svarīgs, lai arī minēto notikumu ietekme uz mūsdienu pasaules kārtību un to, kā mēs visi šodien dzīvojam Latvijā, iespējams, ir kritiski svarīga. Tā vietā Latvijā katru gadu 16.martā un 9.maijā tiek atzīmēta “Latvijas valsts iedzīvotāju šķelšanas paraugstunda”.

Katru gadu 16.martā un 9.maijā mēs visi varam redzēt to, kādēļ Latvijas iedzīvotāji neuzticas savam parlamentam; to, kādēļ no Latvijas brauc prom tik daudzi no mums; to, kādēļ Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā.

Ikviena valsts, arī Latvijas valsts, var būt stipra tikai tad, kad tās iedzīvotāji ir vienoti, tikai tad nācija var būt brīva pati sev, bagāta pati sev un lepna par sevi. 16.martā un 9.maijā Latvijā ikviens no mums var redzēt, kā ir būt ieslodzītam pašam savā valstī, nabagam savā valstī un kaunēties par to.

Neatkarīgi no tā, kāda ideoloģija, vara, armija vai ekonomika ir valdījusi Latvijas teritorijā, tās iedzīvotāji vienmēr ir bijuši izcili – izcili ražotāji, karotāji, tirgotāji, jūrnieki, skolotāji, rakstnieki, sportisti utt. Latvijā dzīvo cilvēki ar izciliem talantiem, spējām, iespējām un apveltīti ar vienreizēju dzīves spēku, bet paradoksāli – valsti par tādu nosaukt nevar.

Ikvienam no mums būtu sev jāuzdod jautājums – kādēļ tā; kādēļ ikviens no Latvijas iedzīvotājiem var būt izcils savās mājās vai savā darbā, bet kopā mēs nespējam izveidot izcilu valsti?

Iemesls ir gaužām vienkāršs, jo mūsu acu priekšā katru gadu 16.martā un 9.maijā. Latvijas nācija tiek sašķelta – un nevis tikai vienā veidā, kā to var redzēt 16.martā un 9.maijā, bet ļoti daudzos veidos. Valsts politiskā vadība ar savu tuvredzīgo rīcību tieši veicina sašķeltības saglabāšanu. Kāds vēlas tuvāk Briseli, kāds Maskavu, citiem patīk “ziemeļu labklājība”, vēl kāds par Latvieti uzskata tikai sevi un vēl dažus savus draugus.

Lai arī ikviens no šiem virzieniem tiek glīti iesaiņots un pasniegts kā vienīgais pareizais un tas labākais, patiesība ir tāda, ka neviens no tiem nav absolūti īstais un pareizais, lai arī cik lieliskas karjeras iespējas mūsu politiskajiem līderiem tie nepiedāvātu.

Latvijas iedzīvotāju spēks un nācijas vienotība neslēpjas tikai vienā valodā, izcelsmē vai ideoloģijā. Latvijas nāciju, pirmkārt, vieno valsts ģeogrāfija. Mums, cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijas teritorijā, ir jābūt vienotiem galvenokārt tādēļ, ka mēs dzīvojam tieši šeit un nekur citur, neatkarīgi no tā, kāda iemesla dēļ mēs šeit esam nokļuvuši. Mums šeit ir jāveido pašiem sava izcilā pasaule, paņemot no ārpuses labāko, kas ir pieejams un atbilst mūsu – un tieši mūsu – kopējām interesēm.

Lai iepriekšminēto saprastu, nav nepieciešams speciāls izlīgums vai koalīcijas, kas jau pašā sākumā neliecina par kopēju valstisku izpratni, bet gan par kaut kādu vienošanos, kas agrāk vai vēlāk pārstāj darboties. Ir nepieciešama kopēja valstiska izpratne par Latvijas etnosu. Diemžēl līdz šim neviens politiskais spēks nav spējis vai nav vēlējies šādu vienojošu izpratni piedāvāt.

Latvijas ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, kas jau sākotnēji definē teritorijas piederību tai pasaules daļai, ko dēvē par Rietumu civilizāciju, un vairums iedzīvotāju, kuri šobrīd dzīvo Latvijas teritorijā, šeit atrodas tieši ģeogrāfiskās piederības dēļ. Šī piederība definē šeit dzīvojošo cilvēku domas, uztveri, dzīvesveidu un vērtības neatkarīgi no tā, kāda ir ārējo ideoloģisko apstākļu ietekme.

Līdzšinējā Latvijas vēsture katru gadu gan 16.martā, gan 9.maijā parāda to, kas notiek ar valsti, kurā nav nacionālās vienotības. Bez nacionālās vienotības mēs esam ietekmējami, pakļaujami, vadāmi un kalpojam citu, ne savām interesēm, – uzvaras Olimpiādēs un kausu izcīņu čempionātos mums kaut uz nelielu mirkli ļauj sajust to spēku, ko dod kopēja nacionāla pašapziņa.

Tādēļ neatkarīgi no tā, kādā valodā jūs runājat, dzīvojat pilsētā vai laukos, liekat ziedus pie viena vai cita pieminekļa, ja jūs vēlaties sajust patiesi vienojošu spēku, kas rodas nacionālajā pašapziņā, atcerieties – Latvija ir unikāla valsts cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. (Neatdosim šo vietu kādam no Rietumiem vai Austrumiem. Paturēsim to paši sev.)

Visa iepriekšminētā dēļ, Latvijas iedzīvotāji, pirmkārt, ticiet paši sev un savai izcilībai neatkarīgi no tā, ko 16.martā vai 9.maijā vai kādā citā datumā kāds Jums mēģina parādīt. Ir daudz svarīgāki valstiski uzdevumi, kas jāveic kopējās Latvijas labad.

CITĀTS: Šķelt – Panākt, būt par cēloni, ka zūd (piemēram, uzskatu) vienotība, rodas domstarpības, nesaskaņas (cilvēku grupā).

 

Komentāri

Comments are closed.